Stāsts, ko komentāros zem mana raksta dalījās kāda lasītāja.
Es jau nojautu, ka manam vīram varētu būt kāda slepena aizraušanās. Viņa uzdotie jautājumi – kāpēc tik vēlu pārnāku no darba un kāpēc no manis jūtama vīrieša smarža – lika man kļūt tramīgai.
Taču viņš labi zina, ka strādāju par vecāko pārdevēju nelielā veikaliņā, kur pēc maiņas beigām man jānodod dienas ieņēmumi īpašniekam. Pēc tam steidzos uz pēdējo autobusu, kas parasti ir pilns līdz malām – gluži kā siļķu kārba.
No pieturas līdz mājai es knapi velkos ar smagajām somām, katrs solis šķita grūtāks par iepriekšējo. Kad beidzot pārnācu mājās, biju nosvīdusi un pilnīgi iztukšota, kā izspiests citrons. Tajā brīdī, tiešām, par vīru man nemaz negribējās domāt.
Un tomēr, kad vīra uzvedība mainās tik krasā veidā, kā tas bija manā gadījumā, ir grūti, lai kāda sieviete to nepamanītu. Es uzreiz sajutu, ka vīrs vairs nespēj turēt manu skatienu, novērš acis, tāpat kā kaķis, kurš pastrādājis kādu nedarbu un cenšas izvairīties no atbildības.
Veikalā, kurā es strādāju, bija vēl trīs pārdevējas, bet ar vienu no viņām, Marinu, mēs ātri kļuvām par labām draudzenēm. Viņa varēja nākt pie mums ciemos jebkurā laikā, un es vienmēr ar prieku gaidīju viņas ciemošanos.
Todien darbā sajutos ļoti slikti, un pēc neilga laika nolēmu pārbaudīt savu temperatūru. Izmērot, termometrs rādīja 38 grādus, kas man uzreiz lika uztraukties. Tā kā nejutos labi, es nekavējoties piezvanīju veikala īpašniekam, izskaidrojot situāciju un pastāstot, ka jūtos slikti. Viņš saprata, un pēc īsa sarunas laika es devos mājās, lai atpūstos un atgūtu spēkus.
Bija svētdiena, un vīrs bija mājās. Kad nonācu līdz dzīvokļa durvīm, piezvanīju, taču neviens neatvēra. Paskatījos uz durvīm, paņēmu savu atslēgu, bet tad sapratu, ka tās ir aizslēgtas no iekšpuses.
Sākotnēji domāju, ka vīrs vienkārši nedzirdēja, tāpēc atkal piezvanīju. Pāris minūtes vēlāk durvis visbeidzot atvērās. Kad tās pavērās, manām acīm parādījās negaidīts skats – izspūrušais vīrs un aiz viņa muguras stāvošā mana draudzene Marina.
„Mēs ar Marinu te kafiju dzērām,” – nepārliecinoši paskaidroja vīrs, mēģinot izlikties mierīgs.
Nezinu, no kurienes man radās spēks, bet es pastūmu malā vīru un devos tieši pie Marinas. Mans vīrs mēģināja atturēt mani un neļāva pietuvoties draudzenei. Taču, tiklīdz viņa atbrīvojās no manām rokām, viņa momentā atstāja mūsu dzīvokli. Un tajā brīdī visas manas sajūtas pārgāja uz vīru. Es pateicu skaļi visu, ko vien domāju par viņu:
– Lai tavas kājas šeit vairs nekad nerādītos!
Vīrs, nolaidis galvu, klusējot devās savākt savas mantas, it kā izvairoties no manas skatiena.
Nākamajā dienā viņš atnāca lūgt piedošanu, bet es nepiedevu. Un patiesībā, es nenožēloju, ka nepiedevu. Mans dēls jau ir pieaudzis, un kad viņš atved pie manis mazdēlu, esmu patiesi priecīga. Pēc vīra es īpaši neilgojos. Tagad dzīvoju mierīgi, pati priekš sevis. Labāk būt vienai, nekā mazgāt veļu un gatavot ēst vīram, kurš nav uzticīgs.
Mācība no šī mana stāsta ir vienkārša: nevajag dzīvot kompromisos, kas samazina tavu cieņu pret sevi. Uzticība ir pamats, uz kura balstās jebkuras attiecības, un, ja tā ir zaudēta, reizēm labāk ir iet tālāk vienatnē, nekā dzīvot pastāvīgā vilšanās ēnā.
Es saprotu, ka tas bija ļoti grūts lēmums, un patiesībā man tas prasīja daudz spēka. Uzticība ir būtiska attiecībās, un kad tā tiek zaudēta, es jutu, ka nevaru dzīvot ar to, ka tiek pārkāptas manas robežas. Es zinu, ka daudziem cilvēkiem varētu būt grūti pieņemt lēmumu iet tālāk pēc tam, kad ir zaudēta uzticība, bet man šķita, ka tas bija vienīgais pareizais ceļš, lai atgūtu savu mieru un pašcieņu.
Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas baidās dzīvot viena, ja tas nozīmē, ka man vairs nav jāpiedzīvo vilšanās. Mans dēls ir pieaudzis, un katra viņa un mazdēla vizīte man sniedz lielu prieku. Pēc vīra īpaši neloloju ilgas, un es neuzskatu, ka būtu jāpatur attiecības, kas vairs nesniedz to, kas ir svarīgi man – uzticību un cieņu.
Draudzene, ar kuru bija sākusies mūsu ciešā draudzība, pēc visa notikušā nolēma aiziet no veikala darba. Tas bija vēl viens solis, kas lika saprast, ka mūsu draudzība beidzas. Kad viņa aizgāja, es sapratu, ka pēc šī notikuma mūsu attiecības vairs nekad nebūs tās pašas. Mēs vairs nekad nesatikāmies un mūsu ceļi šķīrās. Tas bija skumji, jo mums bija daudz kopīgu mirkļu, bet, pēc tam, kas notika, es sapratu, ka vairs nevaru uzturēt šo saikni.
Un es jautāju tev – ko tu domā par to? Kā tu būtu rīkojusies šādā situācijā?
